| Chapter 13 |
1 | Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis.
|
2 | Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.
|
3 | Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu.
|
4 | Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga,
|
5 | Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu.
|
6 | Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
|
7 | Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš.
|
8 | Mīlestība nekad nemitējas, ja arī pravietojumi izbeigtos vai valoda apklustu, vai zināšanas izgaistu.
|
9 | Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un mūsu pravietojums nepilnīgs;
|
10 | Bet kad iestāsies pilnība, tad izbeigsies tas, kas bija nepilnīgs.
|
11 | Kad es biju bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns, spriedu kā bērns; bet kad es kļuvu vīrs, tad atmetu to, kas bērnišķīgs.
|
12 | Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā, bet tad - vaigu vaigā; tagad es atzīstu nepilnīgi, bet tad es atzīšu tā, kā arī es esmu atzīts.
|
13 | Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.
|